Paparaci – tie taču arī ir žurnālisti, vienīgi ar labāku fantāziju 
Lai strādātu par dzeltenās preses žurnālistu, manuprāt, ir vajadzīgs daudz lielāks talants, nekā lai strādātu Dienas Biznesā….
Latvijā kopumā ir vairāki žurnāli, kas atbilst dzeltenās preses kategorijai, un tie ir: Privātā Dzīve, Saldā Dzīve, Kas Jauns, Vakara Ziņas… Diezgan daudz, ņemot vērā, cik maza ir Latvija. Bet cilvēkiem patīk un šos žurnālus ļoti labi pērk…
Mūsdienās informācija ir kļuvusi par preci. Par ļoti vērtīgu preci, ko var pirkt, pārdot, kā arī izmantot visdažādākajos veidos. Tas, kuram ir informācija, tam pieder arī vara. Medijiem pieder vara noteikt mūsu dienaskārtību, noteikt to, par ko un kā domāt. Mēs varbūt to pat neapzināmies, bet tā ir…
Manuprāt, viens no interesantākajiem raidījumiem, ko vispār rāda Latvijā, ir “Degpunktā”.
Kārlis Seržants vispār ir unikāls 
Otra raidījuma vadītāja Inese Supe gan pagaidām vēl tikai iejūtas raidījumā un vēl daudz kas nesanāk, bet arī ir ok! Pats labākais, ka raidījums ir par nopietnām tēmām, dažādiem noziegumiem, nelaimes gadījumiem, taču tas tiek pasniegts kopā ar ironiski smalku humora piedevu, bet tajā pašā laikā šie “jociņi” nemazina raidījuma nopietnību.
Pēdējā laikā televīzijā Latvijā ir parādījušies vairāki analītiski raidījumi. Bez jau visiem zināmajiem un populārajiem raidījumiem “De facto” un “Kas notiek”, parādījies jauns - “Nekā personīga”, kā arī LNT “Top 10″ ir nedaudz mainījis koncepciju un ir kļuvis ne tikai par TOP 10 notikumu sastādītāju, bet arī par notikumu analizētāju. Kā trāpīgi teica TOP 10 vadītājs – svarīgi ir nevien uzdot jautājumus (domāts raidījums “Nekā personīga), bet arī meklēt atbildes uz tiem…
Citāts no appolo.lv:
Lai nostiprinātu informatīvo raidījumu bloku, TV3 nāk klajā ar jaunu izmeklējošās žurnālistikas žanra raidījumu «Nekā personīga», kas ir loģisks kanāla attīstības turpinājums. «Nekā personīga» skatītāji ik nedēļu kopā ar Baibu Strautmani, Jāni Krēvicu un citiem profesionāliem un pieredzējušiem žurnālistiem varēs ironiski analītiskā skatījumā palūkoties uz politiskajiemekonomiskajiem un sociālajiem procesiem valstī.
Manuprāt, nav gluži tā, ka drukātos medijus apdraud elektroniskie mediji. Vienkārši drukātajiem ir jāmaina sava koncepcija. Elektroniskajo mediju priekšrocība ir to iespēja nekavējoties ievietot jaunākās ziņas, kamēr laikrakstos tās tiek publicētas tikai nākamajā dienā. Tāpēc drukātajiem medijiem ir pēdējais laiks, lai sāktu mainīties un pārorientētos uz analītisko un pētniecisko žurnālistiku. Tad arī nevajadzētu čīkstēt, ka abonentu skaits samazinās… Nevienu taču neinteresē vakardienas ziņas…
Bez tam, lasīt ziņas internetā iespējams daudz ērtāk un lētāk (faktiski bez maksas). Pašlaik gan drukātajiem medijiem par labu spēlē tas, ka internets Latvijas laukos ne visur ir pieejams, taču tas ir tikai pagaidām…
Ja vēl ņem vērā “Latvijas Pasta” un “Abonēšanas Centra “Diena”" fantastisko darbību, tad mana izvēle ir tikai un vienīgi par labu elektroniskajiem medijiem.
Avots:http://www.tns.lv/newsletters/2007/13/?category=tns13&id=MP_mediju_paterins
Internets – izaicinājums vai bieds drukātajiem medijiem
Par aktualitātēm politikā, ekonomikā un tautsaimniecībā vēsta gan drukātie mediji, gan elektroniskie plašsaziņas līdzekļi (radio, TV), gan interneta portāli. Ziņas ir produkts, par ko ir vissīvākā konkurence mediju tirgū. Arvien pieaugošais dzīves temps liek tradicionālo mediju videi kļūt dinamiskākai. Gandrīz vai katram drukātajam medijam ir sava elektroniskā izdevuma versija Internetā. Arī WAP tehnoloģijas jau kādu laiku ļauj laikrakstu saturu aplūkot mobilajos telefonos. Vai jaunās tehnoloģijas tuvākajā nākotnē varētu aizstāt drukātos ziņu nesējus – laikrakstus?
Kopumā var secināt, ka mediju patērēšanas ieradumi Latvijā viskrasāk atšķiras starp paaudzēm. Gados jaunāku patērētāju vidū samazinās lojalitāte kādam konkrētam medijam. Svarīgs ir ziņas saturs, nevis veids, kādā ziņa tiek piegādāta patērētājam. Mediju vide kļūst dinamiskāka un iet soli solī ar patērētāju. Patērētājs vienlaicīgi lieto vairākus medijus, tomēr lai pilnībā izzustu drukātie mediji būtu jānomainās vairākām paaudzēm, kas lauztu pašreiz pastāvošās lasīšanas tradīcijas.
Nevarētu teikt, ka piekrītu viedoklim par to, ka jānomainās vairākām paaudzēm, lai mainītos lasīšanas tradīcijas. Pietiks ar to, ka internets kļūs pieejams ikvienam un par pietiekoši zemu cenu. Tas arī būs galvenais iemesls lasīšanas tradīciju maiņai….
Divi lielākie Latvijas laikraksti – “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai” sacenšas savā starpā, bet pēdējā laikā tas kļūst pārāk uzkrītoši vai pat smieklīgi. piemēram, NRA reklāmas kampaņa “diena bez mums nepastāv”. No vienas puses – ļoti pārdomāts, īss, konkrēts reklāmas teksts… Loģiski, ka vārds “diena”, šeit domāts, kā īpašvārds, taču nav īsti skaidrs, ko tieši NRA ir gribējusi ar to pateikt…. Es, piemēram, gluži labi iztieku gan bez Dienas, gan bez NRA.
Palasot Latvijas avīzes, žurnālus un interneta portālus, kļūst skaidrs, ka tādas īsti kvalitatīvas žurnālistikas Latvijā nav…. Ir tikai daži labi žurnālisti, bet tas arī viss…. Dažreiz ir tā, ka lasot rakstu par interesantu un aktuālu tēmu, ir jāsaņemas, lai izlasītu līdz galam… jo uzrakstīts tas ir TĀ, ka zūd vēlēšanās to lasīt… Spilgts piemērs bija raksts 1. decembra “Sestdienā” – “Klukstošā megapole”, ko rakstījusi žurnāliste Ieva Alberte. Diemžēl nekur internetā šo rakstu vairs izlasīt nevar, bet iesaku izlasīt, lai zinātu, kā noteikti nevajag rakstīt.
